Iemācītā bezpalīdzība Antra Krasnā, psiholoģe, "Psiholoģijas Pasaule" Iemācītā bezpalīdzība ir cilvēkā nostiprinājusies pārliecība, ka, lai cik arī necenstos, viņš ar savu
uzvedību vai rīcību nevar izmanīt situāciju, kādā viņš ir nokļuvis. Tā attīstās, ja cilveks bieži saņem nepelnītus un sistemātiski izteiktus pārmetumus, nosodījumu, aizliegumus vai kādus citus apzināti radītus šķēršļus - minētais ir vislabākā augsne iemācītās bezpalīdzības attīstībai. Lasi vairāk http://www.tvnet.lv/women/life/gimene/article.php?id=5147206
Dzīves beigās mūs nevērtēs par to, cik daudz diplomu mēs esam ieguvuši, cik daudz naudas esam sapelnījuši, cik daudz lielu lietu padarījuši. Mūs vērtēs pēc tā, kā esam kalpojuši cits citam. Lasi vairāk http://www.e-mistika.lv/?txt=511
Bet kā ir tad, ja vecāki izmanto savu bērnu resursus un enerģiju? Tad pavisam nemanāmi varam ieslīdēt zonā, ko sauc par vardarbību – emocionālu, fizisku... Ak tu dieviņ tētiņ, kāds varētu iesaukties, tas tak ir par daudz – vardarbība, varas darbi, nu kā tādos burlaku romānos! Un zināmā mērā viņam būs taisnība – burlaku romānu vardarbība ir pavisam citādāka. Vecāki, kuri vampīriski nodara pāri bērnam, dara to aiz … mīlestības! Laikam jau, lai uzsvērtu, ka tam, ko dara burlaki un tam, ko aiz citiem motīviem dara vecāki, var būt vienādas sekas, tādēļ tas jākvalificē vienādi.
Katra diena ir kā liels virpulis, kurā esam ierautas. Vēlamies būt izskatīgas, atbilst visiem skaistuma etaloniem, būt veiksmīgas darbā, izcilas ģimenes dzīvē, un tam visam pa vidu attīstīt sevi, mācoties augstskolā. Vai tiešām to visu mēs darām aiz savas gribas? Liels iespaids ir vīriešu prasībām, kas mums nemanot ir uzstādītas.
